konferences

Lieliskas konfereces un grupu mācības!

Dalībniekiem patiks un viņi neaizbēgs!

Perfekts aprīkojums, laba viesnīca, restorāns un vakara atpūta SPA

Izmantojiet Atlaižu sezonu - Jūsu ietaupījums līdz 30%

 

 

 

Pateicoties  skolotājai Lidijai Liepiņai un valodniecei Martai Strautiņai, ir apkopotas un saglabātas brīnišķīgas Mārcienas teikas un ap 2500 Mārcienas vietvārdu. Daļa no šīs tautas bagātības ir  grāmatā "Mārcienas krāsas", ko ilustrējuši Mārcienas bērni.

  Grāmata vēl iegādājama muižas recepcijā,

   cena 10,00 Eur

 

 

 

 

 

 

Krāču (Krāces) kalns

Senāk tajā vietā, kur tagad Dadzīša dzirnavas, arī bijušas dzirnavas. Melderim sieva bijusi mirusi un viņš dzīvojis kopā ar meitu vārdā Krāce. Melderim bijis zellis Jānis vārdā. Jānis iemīlējies skaistajā meldermeitiņā. Melderim čaklais zellis ļoti paticis un viņš labprāt būtu atdevis meitu tam par sievu. Krāce Jāni nevarējusi iemīlēt un no viņa izvairījusies. Viņa bieži vakaros sēdējusi upes stāvajā kraujā un klusi dziedājusi.
Visapkārt dzirnavām bijuši lieli meži, kuros barons ar saviem viesiem bieži medījis.
Kādā vakarā, kad Krāce atkal sēdējusi kraujā, pienācis jauns, stalts mednieks un teicis, ka nomaldījies no pārējiem medniekiem. Viņš esot barona krustdēls Rūdolfs. Rūdolfs un Krāce viens otram iepatikušies un norunājuši satikties upes kraujā. Tā viņi satikušies visu vasaru. Rūdolfs gribējis Krāci precēt.
Jānis trakojis greizsirdībā. Kādā vakarā, izsekojis Krāces un Rūdolfa satikšanos, Jānis Rūdolfu nogalinājis un nogrūdis no kraujas upē. Krāce izmisumā ielēkusi upē turpat, kur Jānis nogrūdis Rūdolfu. Viņiem abiem pāri mutuļodams plūdis ūdens, it kā baigi vaidēdams: „Krā-ce, Krā-ce!”
Jānis pēc padarītā nozieguma pazudis. Vecais melderis sajucis prātā un aizklīdis pasaulē. Viņu neviens vairs nav redzējis. Pamestās dzirnavas sagruvušas un aizaugušas ar krūmiem. Tikai upē, pie Krāces un Rūdolfa satikšanās kraujas, radušās krāces un ūdens dobju guldz „Krā-ce, Krā-ce!”
Ļaudis vēlāk šo krauju nosaukuši par Krāču (arī Krāces) kalnu.

Stāstīja 30-to gadu sākumā Auguste Fridrihsone
Pierakstīja Lidija Liepiņa

Piezīme. Nezinu, kurš īsti ir Krāču kalns – vai kalns netālu no „Leitānu” mājā vai stāvā krauja Aronas labajā krastā aiz bijušajām Dadzīša dzirnavām. Pēc teikas secinot – it kā pēdējais, jo arī stāstītāja lietoja vārdu Krāces (nevis Krāču) kalns.

 

„Aglājas”

Senos laikos, apmēram tur, kur tagad „Aglāju” mājas, dzīvojusi kāda ģimene: vīrs – polis, sieva – latviete. Viņiem bijusi ļoti skaista meita vārdā Aglaja. Pie netālā saimnieka dzīvojis brašs puisis. Aglaja ar puisi bieži satikusies. Aglajas tāvam šī draudzība nepatikusi, un viņš aizliedzis meitai ar puisi satikties, draudēdams, ka puisi iznīcinās, bet meitu padzīs no mājas. Manīdams, ka meitai būs bērns, saimnieks meitu stipri nopēris un tumšā rudens naktī padzinis no mājas.
Aglaja izmisusi aizgājusi līdz netālajam ezeriņam un noslīcinājusies. Puisis meklējis Aglaju, redzējis viņas pēdas pie ezera un sapratis, ka Aglajas vairs nav, tikai viņas sarkanais lakatiņš aizķēries ezermalas krūmos.
No tā laika arī puisi neviens nav redzējis. Tikai veļu laikā naktī virs ezera redzams melns cilvēka stāvs uz augšu paceltām rokām.
Vai māju vārds „Aglājas” būtu radies Aglajas nāves sakarā, nav zināms.

Stāstīja 30-to gadu sākumā Auguste Fridrihsone
Pierakstīja Lidija Liepiņa

 

Diņķeni

Sensenos laikos tur, kur tagad Diņķenu ezers un mājas, bijis neizejams mežs. Šur tur mežos tomēr dzīvojuši cilvēki. Līduši tīrumus, turējuši lopus, medījuši zvērus un putnus, ezeros un upēs zvejojuši zivis un ķēruši vēžus. Arī kāda ezera krastā dzīvojuši divi brāļi – katrs savā ezera galā. Vecākais brālis kopis zemi,, turējis lopus. Brīvajā laikā dējis diņķenus* – gan no gaļas, gan no aknām, gan no putras un asinīm.
Jaunākais brālis medījis zvērus un ezerā zvejojis zivis. Zvēru ādas un diņķenus brāļi veduši pārdot uz tālo Trentelberģi**.
Reiz Biržumuižas*** lielskungs ar medniekiem lielajos mežos apmaldījušies. Gājuši, gājuši – līdz uzgājuši kādā ezermalā mājas. Bijuši ļoti izsalkuši un prasījuši saimniekam tos pabarot. Saimnieks viņus pabarojis ar kaltētām zivīm un svaidi dētiem diņķeniem. Kungiem tie tā garšjuši, ka viņi nopirkuši no brāļiem visas zivis un diņķenus un aizlieguši vest uz Trentelberģi, bet visus pārdot tikai viņiem.
Kad Biržumuižas lielskungs dalījis saviem zemniekiem uzvārdus, viņš pateicībā par garšīgajiem diņķeniem devis brāļiem uzvārdu Diņķens. Ļaudis arī mājas un ezeru iesaukuši par Diņķeniem.
Abiem brāļiem dzimušas tikai meitas, un tā Diņķenu uzvārds, meitām precoties, izzudis. Palicis tikai māju „Diņķeni” un ezera – Diņķēnu ezers nosaukumi.

Stāstīja 1929.gadā Ilze Kļaviņa
Pierakstīja Lidija Liepiņa

* diņķeni – desas; dēt diņķenus – taisīt desas
** Trentelberģis – senais Gostiņu nosaukums
*** Biržumuiža – senais Madonas nosaukums

 

Dreimaņu ezers

Senāk tur, kur tagad ir Dreimaņu ezers, bijušas pļavas, kurās ziedējušas puķes, kādu nekur citur nebijis. Kalnā bijušas mājas, kurās dzīvojuši divi brāļi dreimaņi*- stalti, braši puiši. Viņi dreijājuši** skaistus vērpjamos ratiņus un vārpstiņas***. Pie viņiem pēc vērpjamiem ratiņiem braukuši no tāliem novadiem un pat no tālām zemēm. Brāļi ļoti labi satikuši, līdz viens no brāļiem no pārnovada pārvedis mājās sievu.
Viņš sievu ļoti mīlējis, bet arī brālis viņa sievā iemīlējies. Sievai ļoti patikusi puķu pļava un viņa tur bieži gājusi, dodoties uz avotu pēc ūdens.
Reiz vīra brālis tai sekojis un uzmācies. Kad viņa to noraidījusi, viņš to nožņaudzis turpat pļavā un atstājis. Pārnācis mājās, teicis brālim: „Ja nav man, lai nav arī tev. Tur pļavā viņa guļ.”
Vīrs bijis izmisis. Viņš apracis sievu turpat pļavā, kuru tā tik ļoti mīlējusi. Viņš atplūdinājis visus tuvējos avotus, lai tie segtu sievas kapu.
Tā izcēlies ezers. Mājas viņš nodedzinājis. Paņēmis sievai taisīto vērpjamo ratiņu, iebridis ezerā un noslīcis.
Kur palika otrs brālis, neviens nezina.
No tā laika ezeru sauc par Dreimaņu ezeru.
Stāsta, ka pusnaktīs uz ezera dzirdama vērpjamā ratiņa dūkšana un žēli vaidi.

Stāstīja 30-to gadu sākumā Matilde Biķerniece
Pierakstīja Lidija Liepiņa

*dreimaņi – virpotāji, vērpjamo ratiņu taisītāji
** dreijāt – virpot
*** vārpstiņa – īpaša grezna detaļa vērpjamam ratiņam, uz kuras uztin vērpjamo vilnu

 

Grauļu kalns

Grauļu kalns atrodas apmēram 4 km no Mārcienas centra aiz „Graulīšu” mājām, kam pāri iet vecais lielceļš uz Ļaudonu.
Senos, senos laikos bērni savus nevarīgos, vārgos vecākus – grauļus* aizveduši mežā kādā kalnā un pametuši. Uz ziemeļu pusi no kalna bijusi dziļa ieleja ar ieplaku. Grauļi dzīvojuši žagaru būdās un raudājuši par bērnu nežēlību.
Reiz kāds meža cirtējs, redzēdams grauļu postu, teicis: „Tur lejā paliela ieplaka. Kad no jūsu asarām ieplaka būs pilna, tad bērni jūs atcerēsies un neviens vairs savus grauļus šurp nevedīs.”
Tā arī bijis, kad ieplaka bijusi pilna pieraudāta, neviens vairs savus vecākus uz mežu nevedis.
Ļaudis kalnu nosaukuši par Grauļu kalnu, bet asaru ezeriņu – par Graulīti.

Stāstīja 20-to gadu beigās Liene Ozoliņa
Pierakstīja Lidija Liepiņa

*grauļi – vārgi, nevarīgi vecīši Mārcienas diealektā

 

Griškītes upīte

Apmēram 2,5 km no Mārcienas dzelzceļa stacijas, aiz „Randotu” mājām, Ļaudonas lielceļš iet pāri mazai Griškītes upītei. Agrāk tā stiepusies tikai kā urdziņa pa purviem. Kādreiz, pēc kāda kara, šeit ieklīdis, dodoties uz mājām, kāds jauns krievu virsnieks – uzvārdā Griškins. Viņam mājās palikusi līgava – brīnumskaista kazaku meita Musja. Staltais Griškins steidzies mājās pie savas līgavas Donas apgabalā. Mārcienā saņēmis ziņu, ka viņa līgava apprecējusies ar kādu citu. Griškins iemetis līgavas gredzenu un medaljonu mazajā upītē un teicis: „Upīt, ja lāse no tevis reiz aiziet Donā, teic Musjai, ka es viņu neaizmisīšu. Tu, upīt, tagad mana līgava!”
Neviens nezinājis, kur staltais Griškins palicis. Tikai upīti, kurā tas iemetis neuzticīgās līgavas gredzenu un medaljonu, ļaudis nosaukuši par Griškīti. Tā viņu sauc vēl tagad. Un mazā upīte stāsta par stalto virsnieku Griškinu un viņa neuzticīgo līgavu Musju.
Noklausījās un pierakstīja 30-to gadu sākumā Lidija Liepiņa

Piezīme. Griškīte pie bijušajām Aronas dzirnavām ietek Aronas upē. Kolhozu laikā upīte izbagarēta un iztaisnota kā pļavas novadgrāvis.

 

Indriķa kalns un Māsīcu kalns

Apmēram 2 km no Mārcienas centra, Aizkalniešu ceļa labajā pusē, iepretim Vēkšķēja purviņam, redzami divi, tuvu viens pie otra, ar mežu apauguši kalni. Tie ir Indriķa kalns un Māsīcu kalns. Senāk tur bijis klajums, kur dzīvojušas latviešu ciltis. Viņām bijis ļoti labs un skaists virsaitis Indriķis. Kaimiņos dzīvojušas divas māsīcas. Jaunākā māsīca bijusi skaista un laba, vecākā neglīta un ļauna. Indriķis gribējis jaunāko māsīcu precēt, bet vecākā māsīca tāpēc jaunāko ļoti ienīdusi. Kāzu priekšvakarā ļaunā māsīca savu jaunāko māsīcu nožņaugusi, bet pati uzģērbusi tās kāzu drēbes un aizplīvurojusi seju, gājusi pie Indriķa. Indriķis to tomēr pazinis un ar zobenu viņu nogalinājis. Abas māsīcas apglabātas vienā kapā. Viņu kapa vietā izcēlies liels kalns. Šo kalnu sauc par Māsīcu kalnu.
Pēc tam Indriķis palicis drūms un noslēgts. Ne ar vienu cilvēku viņš vairs nerunājis.
Tad viņš aizmidzis garā, garā miegā. Liels kalns pārvilcies viņam pāri. Šis kalns nosaukts par Indriķa kalnu.
Stāstīja 20-tos gados Marija Liepiņa
Pierakstījusi Lidija Liepiņa

P.S. Ja pareizi atceros, tad, ejot uz Aizkalniešu pusi, pirmais (kreisais) bija Māsīcu kalns, bet otrais (labais) – Indriķa kalns.

 

Kaisis

Sen, sen, Labonas ezera dienvidu pusē, dzīvojuši divi brāļi Kaiši. Jaunākais brālis ezerā zvejoja zivis un vedis uz pilsētām pārdot. Vecākais brālis ļoti mīlējis kokus un puķes, viss Kaiša līdzenums bijis ziedošu koku un neredzētu puķu dārzs. Reiz vecākais brālis atvedis no tālām zemēm sev brīnumskaistu un jautru sievu.
Gājis laiks, un jaunākais brālis iemīlējies vecākā brāļa sievā. Tā arī iemīlējusi jaunāko brāli. Abi domājuši, kā tikt no vecākā brāļa vaļā. Izdomājuši: nedevuši viņam ne ēst, ne dzert. Vecākais brālis izticis ar sava dārza augļiem, bet dzert gājis uz Dzidro avotiņu, kurš urdzis pļavā starp Aronu un tagadējo dzelzceļu Madonas virzienā, kreisajā pusē. Beidzot viņa sieva un brālis viņu pat mājā vairs nelaiduši. Tad vecākais brālis arī naktīs sēdējis pie avotiņa un raudājis.
Avotiņš izsīcis, bet tā vietā radies ezeriņš no vecākā brāļa asarām. Ļaudis šo ezeriņu iesaukuši par Asaru (arī Kaiša) ezeriņu, jo ūdens ezeriņā bijis sāļš.
Kādā naktī jaunākais brālis un sieva nopostījuši visu skaisto dārzu. Izmisumā un žēlumā vecākais brālis nolādējis: ”Lai nekad vairs Kaisī neaugtu ne koks, ne krūms!” Tāpēc arī līdz pat šim laikam Kaisī neaug ne koki, ne krūmi. Kur vecākais brālis pats palicis, neviens nezina. Viņa sieva un jaunākais brālis, velkot tīklus, ezerā noslīkuši. Mājas sabrukušas.

Stāstīja 1934.gadā Marija Liepiņa.
Pierakstīja Lidija Liepiņa

Piezīmes: Pie Asaru ezeriņa bija pļava „Bērziņu” māju jaunsaimniekam Pēterim Auziņam. Jau 1934.gadā ezeriņš sāka aizaugt ar grīsli, krasti bija staigani. Tagad ezeriņš ir pilnīgi aizaudzis.
Visā Kaiša līdzenumā no Labona ezera līdz liepu alejai patiešām (līdz 1944.gadam) neviens krūms, ne koks neauga. Kaiša līdzenumu 30-tajos gados izmantoja Valsts Mārcienas linkopības izmēģinājumu stacija, ierīkojot tur izmēģinājumu lauciņus liniem, kviešiem, rudziem, kartupeļiem. Pārējā platībā izmēģinājumu stacijas saimniecības vajadzībām a

 

Smeceres krogs

Apmēram 6 km no Mārciena – Madona lielceļa kreisajā pusē atrodas Smeceres krogs. Krogs tur jau sen, sen bijis. Krodzinieks bijis ļoti resns un ļoti mantkārīgs un zaglīgs. Viņš nežēlīgi apkrāpis cilvēkus un labprāt ļāvis novietot stadulā ratus ar mantām, kuras tirgoņi veduši no Stukmaņiem* uz Biržiem**. Kad braucēji krogā apgūlušies un aizmiguši, krodzinieks no vezumiem pievācis daudzas mantas. Kad braucēji vai ikdienas dzērāji par to cēluši traci, krodzinieks kliedzis: „Klusu, ka nedabū pa smeceri***! Es tev sadošu pa smeceri!” Tāpēc ļaudis krogu iesaukuši par Smeceres krogu.
Stāstīja 30-to gadu pirmajā pusē nejauša ceļabiedre (bērzauniete) atceļā no Madonas.
Pierakstīja Lidija Liepiņa

* Stukmaņi – tagad Pļaviņas
** Birži – tagad Madona
*** smecers – purns Mārcienas dialektā audzēja lopbarības un cukurbietes, kartupeļus, rudzus, kviešus. Kolhoza laikā Kaisī ierīkoti ģimenes dārziņi, uzceltas mājas.